Egīls Jurisons  25.04.2011

Zigismunds Sirmais parīt atkal ieies Rīgas 84. vidusskolas izlaiduma klasē pēc pavasara brīvdienām, kurās viņš kļuva par pasaules junioru rekordistu šķēpa mešanā (84,47 m), uzvarot Eiropas ziemas kausa izcīņas sacensībās Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā.

Mērķtiecība

Iespējams, ka skolā viņu sagaidīs kā varoni, taču Zigismundam vairāk rūp izkulšanās no mācību parādiem, kas iekrājušies februārī, kad treneres Valentīnas Eidukas šķēpmetēji bija nometnē Lietuvā. Skolu kavēt piespiedīs arī nākamā treniņu nometne Portugālē. Tomēr liekas, ka parādu kārtošana viņam nesagādās grūtības, jo Zigismunds visu gadu mācījies ar apzinīgumu, kas piemīt ne daudziem jaunekļiem 18 gadu vecumā. Turklāt mācās ar skaidru mērķtiecību, kas izpaužas arī šķēpa mešanā.

Kad pērnajā septembrī viņš Slokas stadionā sasniedza 82,27 metrus, pašam piederošo Latvijas junioru rekordu pagarinot uzreiz par 4,30 m, nospriedu: puisis parādījis, kas viņam iekšā, bet pagaidīsim, lai ko līdzīgu spēj arī turpmāk un nopietnākā konkurencē. Gaidīt nenācās ilgi.

Vairāki mani paziņas jautāja: vai Sirmais patiešām met 800 gramus smago šķēpu, nevis junioriem domāto, kas par simts gramiem vieglāks? Vai tiesa, ka šķēpa mešanā viņš trenējies tikai trīs gadus? Tas vien apliecina, ka Zigismunds iet pa priekšu savam laikam. Sirreāla sajūta pārņēma, Starptautiskās vieglatlētikas federācijas oficiālajā mājas lapā ieraugot Rīgas vidusskolnieka uzvārdu pasaules šķēpmetēju šāgada rezultātu saraksta pašā augšgalā. Tagad gan Sirmo uz otro vietu atvirzījis pasaules vicečempions Gilermo Martiness no Kubas (84,68 m), bet tā maza bēda. Man vairāk žēl, ka Sofijā viņš savu rekordu nepastiepa vēl par vienu centimetru. Tad rezultāts būtu vienādi lasāms no abiem galiem, un tādi skaitļi nesot laimi.

Pirmo reizi aizmetis šķēpu pāri 80 metru robežai, viņš tūlīt apņēmās pārspēt divkārtējam olimpiskajam čempionam norvēģim Andreasam Tūrkildsenam desmit gadus piederējušo pasaules junioru rekordu (83,87 m). Nu tas izdarīts, un Zigismunda nākamais mērķis ir Latvijas nacionālais rekords (90,73 m). Viņš nesola to jau rīt, taču nav ne mazāko šaubu, ka izdarīs visu iespējamo, lai agri vai vēlu šo mērķi sasniegtu.

Cunami

Atgriezies no Bulgārijas, Zigismunds piedzīvoja ko cunami līdzīgu. Puisi intervēt gribēja visas televīzijas, laikraksti, žurnāli un interneta portāli, bet otrdien viņu Rīgas domē sveikšot Nils Ušakovs. Likās, ka pirmajās dienās Zigismunds ir apmulsis vai pat dusmīgs par iejaukšanos viņam atlikušajās skolas brīvdienās, kurās visādu darīšanu pāri galvai. Taču viņš ātri pieņēma zināšanai seno patiesību "stāvoklis uzliek pienākumus" un atvainojās man, ka licis tik ilgi gaidīt sevi, iznākam no treniņu zāles. Aizkavēšanās iemesls bija cienījams: pasaules junioru rekordistam un viņa trenerei Valentīnai Eidukai pēc treniņa ar puķēm un šokolādi pateicās Latvijas Šķēpmetēju klubs savas dibinātājas Valijas Draugas personā.

– Vai sportā biji arī pirms trim šķēpmetēja gadiem?

– Spēlēju basketbolu un futbolu, kādu laiku aizrāvos ar skeitbordu, bet tad izdomāju iet uz vieglatlētiku. Abi ar divus gadus jaunāko māsu Katrīnu sākām trenēties skriešanā pie Edgara Voitkēviča, taču viņš drīz nosprieda, ka nekādi dižie skrējēji nebūsim, un ieteica pamēģināt šķēpa mešanu treneres Indras Eversones grupā. Eversone strādā kopā ar Valentīnu Eiduku, kura jau pēc gada mūs abus paņēma savā skološanā.

– Ko pirms tam zināji par šķēpa mešanu?

– Neko daudz. Zināju, kas ir pasaules zvaigznes, daudzmaz orientējos rezultātos. Bet tagad esmu sapratis, kādēļ treniņos man jāstrādā, piemēram, ar svaru stieni, ripām vai jāveic citi vingrinājumi. Šķēpa mešanā noslogoti ļoti daudzi muskuļi – rokas, kājas, mugura, un visi jānostiprina tā, lai izvairītos no savainojumiem. Pagaidām izdodas, taču tas prasa lielu darbu. Cenšos izdarīt visu, ko liek trenere, lai gan reizēm sagribas arī mazdrusciņ paslinkot.

– Uz treniņiem Rīgas Olimpiskajā sporta centrā abi ar Katrīnu braucat pievakarē pēc mācību stundām skolā Purvciemā, turpat arī dzīvojat. Tad jau mājās tiekat vēlu.

– Tā gan, jo apmēram stunda paiet ļaužu pilnā trolejbusā. Esam noguruši pēc treniņa, somas smagas, labprāt apsēstos, bet kur nu.

– Mājās atpūšaties?

– Neiznāk – jāmācās. Dažreiz gultā tieku krietni pēc pusnakts, bet jau septiņos augšā, un uz skolu. Tomēr šad tad paspēju noskatīties kādu filmu, man patīk komēdijas un šausmenes. Tāpat – noņemties ar radiovadāmajiem automodeļiem.

– Ja jau tik centīgi mācies, tad droši vien ar domu par augstskolu.

– Skatos uz Latvijas Universitātes pusi. Taču vispirms jāpabeidz vidusskola. Izlaiduma eksāmeni sakrīt ar sacensību sezonas sākumu, bet priekšroku noteikti došu eksāmeniem. Galvenās sacensības man būs Eiropas U-20 čempionāts jūlija beigās Tallinā un pasaules pieaugušo čempionāts rudens pusē Dienvidkorejā, ja vien tam vēl atliks spēka.

– Vai skolā ir kāds mācību priekšmets, kam tu piestrādā īpaši?

– Angļu valoda. Esmu apguvis diezgan lielu vārdu krājumu, taču ne vien skolā, bet arī citur, piemēram, filmas skatoties.

Ir vērts

Zigismunda mērķtiecība un darba spējas noteikti ir viens no viņa panākumu avotiem šķēpa mešanā. Bet vai ar to pietiek? Kādēļ divu olimpisko vicečempionu un citu augstas klases šķēpmetēju trenere Eiduka savulaik labprātīgi uzņēmās strādāt arī ar iesācēju zēnu?

Valentīna Eiduka: "Neesmu Dievs Tas Kungs, lai katru pretimnācēju izaudzinātu par čempionu un rekordistu. Dažs centīgi trenējas gadiem, tomēr nekas labs neiznāk. Taču mana acs ir pietiekami profesionāla, lai ātri vien saskatītu Ziga atšķirību no citiem. Viņam ir elastīgs krūškurvis, kas palīdz radīt loka šaušanai līdzīgu efektu. Jo spēcīgāk uzvilksi loku, jo tālāk aizlidos bulta, šajā gadījumā – šķēps. Citādi puisis fiziskajā ziņā vēl neatbilst tiem rezultātiem, ko jau sasniedzis. Tā ir tikai viņa jaunības dēļ pagaidām neizmantotā rezerve. Zigis to saprot, tādēļ strādā, jo zina – ir vērts."